Mums bieži vien liekas, ka mums ir jāuzvar ‘ārpasaulē”. Tur ārā.
Ārpus sevis, ārpus mums.
Mums liekas, ka mūsu cīņu partneris ir kāds cits un kaut kas cits.
Mums šķiet, ka mums jāuzvar materiālā pasaule un jādabon labāks darbs, jāpelna vairāk naudas, jāizcīna algas pielikums un paaugstinājums amatā. Mums liekas, ka mums jāizcīna cīņa ar veikala pārdevēju, kura nepateica “paldies” un neuzsmaidīja, tāpēc esam tiesīgi viņu iekšēji aprunāt un sodīt. Jāuzvar kāds savs rads, draugs vai kaimiņš- jāpierāda, ka esam zinošāki, varošāki, gudrāki, apķērīgāki.
Jāuzvar interneta komentāros, Instagram bilžu laikos un ģimenē sievām un vīriem jāparāda “kur ir viņu vieta”.
Jāuzvar moto vai autokrosā, laužot kājas un vēl sazin ko citu.
Jāuzvar kādā datorspēlē vai Riču Raču.
Politikā notiek cīņa par varu. Ugandā- par sieviešu tiesībām vēlēt un ellē – par cilvēka Dvēseli.
Visu laiku cīņa par kaut ko -taisnību, patiesību, mīļoto sievieti- un, kad viena izcīnīta, tad cīnāmies uzreiz par ko citu. Cīņa cīņas galā. Par naudu. Viedokli. Enerģiju.
Un uzvarai ir divas piegaršas un krāsas, kuras ne visi atšķir un ierauga.
Viena ir salkana un patīkama- kad jūtamies labi, jo esam izcīnījuši cīņu par netaisnību – kāds iespēra sunim, pagrūda tantiņu trolejbusā vai nometa papīru pilsētas parkā- aizrādījām, mainījām, uzvarējām. Tā ir forša un tādas cīņas izcīnīt vajag. Tās ceļ, iedvesmo un motivē lieliem darbiem.
Un tad ir tā otra- tā pelēcīgi-drūmi-rūgtenā. Tā ir tad, kad pa kluso konkurenta bākā iebērām cukuru, kad paaugstināja amatā, bet atlaida iepriekšējo, tad, kad ar varu un spēli izcīnījām mīlestību, kuras nav. Tā ir tad, kad ko izcīnām, bet jūtamies kā zaudētāji. Ja ne uzreiz, tad pēc laika jau nu noteikti. Tie ir tie brīži, kuros mazās prāta viltībiņas un manipulācijas tiek atmaskotas. Kad mēģini lauvu aiz ūsām raustīt, bet tas nekustas. Kad centies kādam pateikt kādu salkanu riebeklību, bet viņš nereaģē, jo saprot, kāds ir tās mērķis.
Tās ir tās mazās ‘uzvariņas’, kuras iemāca, ja gribi un esi gatavs mācīties. Kuras parāda to, ko slēpjam no sevis. Tie ir tie mirkļi, kuros sajūtamies neērti un nekomfortabli gan paši sevī, gan ar situāciju kopumā pat tad, ja radusies sajūta, ka esam uzvarējuši. Tās ir tās mazās svētībiņas. Mazās Dieva un Visuma dāvanas, kurās paslēptas macības par sevi. Dziļas un ļoti slēptas, bet ir.
Tās ir tas cīņās, kuras domājam ārpasaulē esot, bet patiesībā – cīnāmies ar sevi.
Ar savu aizvainoto bērnu, ar viszini, ar piekrāpto mīlnieku un to, kurš ticis klusināts bez iemesla.
Tās ir cīņas, kuras notiek vannas istabās, spoguļos skatoties.
Comments