Uz šīs Pasaules un Visumā eksistē divi valdošie spēki - gaisma un tumsa. Diena un nakts. Bet starp šiem diviem ir neskaitāmi daudz variāciju- visādu intensitāšu pelēkie toņi. Gaišaki, tumšāki, visādi. Šie divi spēki mijiedrabojas savā starpā, jo tikai tādā veidā iespējama kustība un izaugsme. Tikai tādā veidā cilvēce pa attīstības kāpnītēm var virzīties uz augšu, jo, lai kaut kas vispār notiktu, ir nepieciešams stimuls, iedvesma, grūdiens. Šajā situācijā gaismas stimuls ir tumsas ņemšanās spēkā un otrādi. Iluziori varētu šķist, ka tā ir cīņa, bet tā tas nav, jo arī diena pāriet naktī, bez krasa lēciena. Tas notiek pamīšus. Lēnām.
Līdz šim pār cilvēci ir valdījuši tumsas spēki - vara, nauda, ietekme, manipulācija un kontrole. Bagātie cilvēki kļuvuši arvien bagātāki un nabagie - vēl nabagāki. Gadu no gada pieaug cilvēku skaits, kuri mirst no bada un no nepietiekamas medicīniskās aprūpes, pat tad, ja resursu pietiktu visiem. Ir bijuši neskaitāmi kari, kuros viena nācija izrādījusi savu pārākumu pār citu. Tiek iznīcināta mūsu Planēta- piesārņotas Upes, Meži, Okeāni. Izzāģēti Džungļi, izpostīta gan tās flora, gan fauna. Un to dara neviens cits kā cilvēks- it kā inteliģentākā un attīstītākā būtne uz Planētas. Bet tas ir cilvēks, kurš kalpo varas mašīnai. Naudas ‘dieviem’. Tas ir cilvēks, kurš kalpo savai patībai, arogancei un iedomībai. Arī Latvija - izsaimniekota un izpostīta. Nonākusi dažu bagātu un ietekmīgu cilvēku rokās. Visiem rūp viss cits, tikai ne cilvēka un Latvijas iedzīvotāja labklājība. Diemžēl, bet tā ir patiesība - pār pasauli līdz šim ir valdījuši tumsas un iznīcības spēki, kuru vienīgais mērķis ir mantkārība, kontrole, pakļušana un savas varas realizācija. Visi tie, kuri atbalsta eošo sistēmu, pārvaldības modeļus, klusē, pazemībā pieņem visus pāri nodarījumus un rīkojas tāpat, kalpo tieši tai pašai tumsas varai - pavisam neapzināti, iespējams. Šīs tumsas varas galvenais kontroles elements ir bailes.
Bet aust jauns rīts - ja ir kāds, kurš kalpo tumsai, tad ir arī kāds, kuram jākalpo gaismai, lai izveidotoas dabīgs enerģiju un spēku līdzsvars. Gaismas kalpi ir tie, kuri modina cilvēkus sekot nevis naudai, get gan Visuma un Dieva balsij sevī. Tie ir tie, kuri izskaidro atvērtas sirds un mīlestības nepieciešamību un svarīgumu ikviena cilvēka dzīvē. Tie ir tie, kuri izveido labdarības centrus, bērnu namus, garīgās attīstības centrus, dabas un dzīvnieku aizsardzības fondus un līdzīgas iestādes. Protams, ka arī šeit ir izņēmumi, kur tumsa izmanto skaistus lozungus un cēlus mērķus, lai realizētos savā netiklībā, bet tie ir viegli atmaskojami, jo pārsvarā izceļas ar runām, nedz darbiem. Tie, kuri patiesi labu dara- tie nebļaustās, neslavē sevi, nebārstās un nelielās. Tie vienkārši dara un rada kopā ar Visuma gaišajiem spēkiem. Šo gaismas kalpu pamatuzdevums ir kalpošana cilvēcei un tās garīgajai attīstībai, kura vēlāk jau rezultējas arī materiālajā pārpilnībā. Gaismas varas galvenais elements ir mīlestība.
Kā minēju iepriekš - ir neskaitāmi daudz pelēko toņu, kuri ir vai nu ceļā uz gaismu vai dodas prom no tās. Ir tādi, kuri patreiz dedzina telekomunikāciju torņus, jo saprot to kaitīgumu uz cilvēka veselību. Es nesaku, ka tas ir pereizi, jo šādi ‘ļaunums’ tiek aizstāts ar to pašu ļaunumu un rada neko citu kā vēl vairāk tumsas un agresijas. Šie ir tie pelēkie toņi, kuriem piešļākts ne tik daudz baltās krāsas, bet skatīties tie skatās gaismas virzienā pat tad, ja to acis un prāti patreiz vēl aizmigloti. Tie ir kareivji, kuri gatavi savu dzīvi ziedot labā uzvarai.
Tanī pat laikā ir tādi, kuri šo krīzi izmanto, dibinot uzņēmumus un ražojot produktus ar vienu vienīgu mērķi - egoistiski iedzīvoties mantiskā labumā un naudā - pavisam pelēki un pavisam tumši. Šie ir tie, kuri sedziņu velk tumsas virzienā. Es nesaku, ka pelnīt ir slikti, bet tam jāiet roku rokā ar izpratni par to, ka nauda nedrīkst būt mērķis, bet gan līdzeklis mērķa sasniegšanai. Un, ja vienīgais uzdevums ir nopelnīt pēc iespējas vairāk, tad tas jau pamatā ir lemts neveiksmei un ir tikai laika jautājums, līdz viss šis pārvērtīsies pelnos. Nauda, iespējams, būs, bet laimes nekādas. Svarīgs ir nodoms ar kādu kaut ko daram - daram tāpēc, lai izjustu pārākuma sajūtu un nostātos virs citiem vai daram tāpēc, lai klātu garāku galdu, nevis būvētu augstāku sētu.
Ļoti daudz pelēko toņu nupat sāk mosties no miega un apzinās, ka ir viena vienīga patiesība - dievišķa mīlstība - bet ceļi uz to ir tik ļoti daudz un dažādi. Es to salīdzinu ar maršrutu Rīga-Maskava. Mēs varam braukt ar vilcienu. Varam lidot. Varam iet kājām vai varam braukt ar velo. Varam stopēt. Pa ceļam varam uzturēties vienā pilsētā. Varam vairākās. Varam braukt caur Baltkrieviju. Varam arī nebraukt. Visādi varam, bet galu galā mēs visi nonāksim gala mērķī un tas ir tikai laika jautājums. Vienīgais, kas mums jādara- jānodefinē priekš sevis, ka to patiesi gribam un mūsu realitātē parādīsies gan īstie cilvēki, gan īstā izpratne, gan resursi.
Jebkurš no mums atrodas kaut kur krāsu paletē starp dienu un nakti - mēs visi esam pelēkie tonīši - kāds gaišāks, kāds tumšāks. Mēs visi meklējam balto krāsu, kuru varētu piejaukt paši sev, lai pietuvinātu sevi Avotam un Augstākai lietu izpratnei. Visbiežāk mēs šo krāsu atrodam citos cilvēkos - tajos, kuri gaišāk pelēcīgāki par mums pašiem. Mēs redzam kā tie runā, kā izturas pret līdzcilvēkiem, kā tie redz pasauli un kurā virzienā tie virzās. Mēs gribam no tiem mācīties, jo mums patīk. Gluži vienkārši- patīk kā tie operē šajā dimensijā un kā kustas šajā realitātē. Mēs gribam no tiem paņemt gabaliņu baltās krāsas, lai dienu no dienas kļūtu arvien gaišāki mēs paši.
Kaut kur lasīju, ka mums nav jāmeklē mīlestība, bet gan jācenšas atpazīt bloki, kuri mums liedz to ieraudzīt un tai nodoties. Un tā tas arī ir - mēs varam meklēt balto krāsu tik cik uziet, bet, ja neesam sevī izskauduši melnumus, tad varam jaukt un miksēt atspērušies, bet pelēkā tonis paliks nemainīgs. Nav jēgas izzināt Visuma likumus, ja nespējam tos ievērot. Mēs varam skatīties dažādu guru video, lasīt gudras grāmatas, mācīties prestižās skolās, bet, ja nevaram savā ikdienā integrēt līdzcietību, sapratni, godprātību, pieņemšanu, mīlstību un nenosodīšanu, tad mūsu pelēkais paliks tikpat pelēks, neatkarīgi no tā, cik daudz baltuma būsim ieraudzījuši un paņēmuši no citiem.
コメント