“Tu tikai nepazaudē atslēgas”. “Tikai nenosmērē jaunās bikses”. “Tu, galvenais, neaizmirsti”.
Visticamāk, ka ko šādu, vai līdzīgu, no saviem radiem, draugiem, kolēģiem vai dzīvesbiedriem dzirdi visai bieži. Iespējams pat, ka tas notiek pārāk bieži. Katru reizi, kā kaut kur kusties, Tev atgādina par to, par šito, par viskaut ko. Atgādina par to, kāds Tu esi bijis.
Kaut kad.
Pirms tam.
Un atgādina to visu laiku. Regulāri.
Atgadina un neļauj izzust vecajai Tevis versijai un visā krāšņumā mirdzēt un izpausties jaunajai- uzlabotajai un apgreidotajai. Šie komentāri tur pie dzīvības kādus notikumus vai situācijas pagātnē, kuras jau sen vairs nav aktuālas. Ir jauna diena.
Jauns Tu.
Jauns veids kā dzīvo un esi.
Kāpēc tas notiek?
Cilvēkiem ir radies priekšstats par to, kas Tu esi. Tie ir izveidojuši savu versiju par Tevi, balstoties uz savu pasaules uztveri, apziņas plašumu un atmiņām par Tevi.
Vēl viens TU eksistē viņu prātos.
Virtuāli.
Un, visticamāk, ka viņu versijai par Tevi nav nekāda sakara ar to, kas esi patiesībā.
Tavam vecajam ’Tu’ jau sen ir beidzies derīguma termiņš, bet ne citu acīs, nē. Viņu atmiņās Tu esi tas ‘šmulis’ no pamatskolas vai ‘tusētājs’ no tīņu gadiem. Vai tas kolēģis, kurš VIENMĒR uz darbu nāk ar netīrām kurpēm, pat tad, ja tas jau sen vairs neatbilst patiesībai.
Kur ir prolēma? Pavisam dabīga un nenosodāma ir mūsu vēlme un tiekšanās pēc atzinības, mīlestības, sapratnes un atbalsta. Tas ir ļoti cilvēcīgi, jo esam ne tikai staigājošs gaļas uzvalciņš mūsu Dvēselei, bet gan spēcīgi izdzīvojam un izjūtam arī mūsu emocionālo pasauli. Lai izbalansētu mūsu emocionālā ķermeņa vajadzības, mums vitāli svarīga ir interakcija ar citiem cilvēkiem- sarunas, atbalsts, sirds siltums, uzmundrinājums un motivējošs vārds no saviem līdzcilvēkiem.
Problēma nav tajā, ko un kā citi par mums domā un runā, bet gan tajā, ka cilvēka pavisam naturāla tendence ir sevi definēt, balstoties uz saviem darbiem ārpasaulē. Uz jautājumu ‘kas es esmu?’ visbiežāk atbildam ar ieņemamo amatu (students, finansists, skolotājs, etc.) vai statusu ģimenē (tēvs, dēls, mamma, etc.), bet reti kad atsaucamies Dvēseles kliedzienam un atbildam no dzīlēm. To, cik veiksmīgi esam, definējam pēc tā, cik naudas mūsu kontā. To, cik labi tēvi- pēc tā, cik labas atzīmes mūsu bērniem.
To, cik lieli influenceri- pēc sekotāju skaita instagramā.
To, cik izskatīgi, pēc tā cik daudz mums to teikuši no malas.
Mēs ļaujam ārpasaulei formēt to, kā redzam paši sevi un pārāk lielu vērtību piešķiram viedokļiem no malas. Cenšamies ielikt sevi rāmītī, lai pielāgotos videi un ‘iekļautos’ citu definētās normalitātēs. Jo biežāk un aktīvāk tiekam pakļauti kādai (savai vai svešai) pārliecībai, jo lielāka iespējamīga, ka šī pārliecība kļūs par mūsu realitāti un likteni.
Viedokļi un situācijas mūs programmē un atstāj enerģetiskus nospiedumus mūsu zemapziņā pat tad, ja to nepamanām uzreiz. Atliek pietiekami daudz reižu kādam pateikt, ka esam neglīti un mums kļūst arvien sarežģītāk saredzēt savu skaistumu, spogulī skatoties.
Pakļaujoties citu teiktajam, mēs apjūkam un mums zūd ticība pašiem sev. Iespējams, ka nevienas atslēgas neesam pazaudējuši jau gadiem ilgi, bet konstantie atgādinājumi tur pie dzīvības mūsu ‘veco’ versiju un mēs sākam apšaubīt gan savus nodomus, gan darbības, gan spējas.
Mums jāatceras, ka visi citi vienmēr gribēs zināt labāk to, kas mēs esam, kāpēc esam un kādiem mums vajadzētu būt.
Vienmēr atradīsies kāds, kura uzliktajam ‘zīmogam’ gribēsim pievērst lielāku uzmanību kā tam, kam ticam mēs paši.
To var un vajag izskaust. Ja arī Tu centies atbrīvoties no nevajadzīgiem ‘zīmogiem’ un esi uz sevis pārdefinēšnas ceļa - ŠEIT vari atrast palīgriteņus un akseleratoru.
Comentários