Ir divu veidu cilvēki.
Patiesībā - trīs.
Nu labi - to ir neskaitāmi daudz, jo katrs mēs esam kaut kur pa vidu starp visiem.
Vieni ir tie, kuri mēģina un cenšas visu izrēķināt. Izkalkulēt. Izdomāt. Viņi redz pasauli matemātiskās formulās un vienādojumos. Pareizi, nepareizi. Labi, slikti. Melns, balts.
Tie ir tie, kuri domā “ja es šitā, tad tas tā”. Mēģina ar prātu izdomāt kā visam vajadzētu būt un kā viss ir. Un, tiklīdz kaut kas neliekas viņu izdomātajā vai līdz detaļai izkalkulētajā pasaulē, tā viņi apjūk, jo, pēkšņi, ir parādījies vienādojums, kurā nav iespējams aprēķināt iksu. Uzkaras procesors un nobrūk visa vadības sistēma. Ieslēdzas panika. Trauksme. Neziņa.
Tie ir tiek, kuri svēti tic tikai zinātnei un tam, kas uzrakstīts uz papīra, tikai tam, ko tie paši var aptaustīt, ieraudzīt, sadzirdēt. Viņu acīs tikai tas ir patiess un viss pārējais - izdomātas bērnu spēlītes, multenes, nevajadzīga laika tērēšana, neaptverams kosmoss. Ilūzija un iedomas. Fantastika.
Tie ir tie, kuri skalda burtus, kalpo likumam un stīvi turas pie pašu izdomātas taisnības. Tie ir tie domātāji, rēķinātāji, kalkulētāji.
Un tad ir otri - bohēmisti, dzīves baudītāji un dzīves mākslinieki. Tie ir tie, kuri dienām ilgi var neko nedarīt attaisnojoties ar “viss tāpat notiks kā jānotiek”. Tie ir tie, kuri pinkainiem matiem bezatbildīgi klīst pa pasauli, meklē vieglu uzdzīvi, kapeikas diedelēdami pie veikalu stūriem. Tie ir tie, kuri nerēķinās ar citu laiku, dotajiem solījumiem un dzīvo tikai sev. Tie ir tie, kuri pīpē zāli un ar milzīgu suņu baru guļ zem tiltiem.
Viņos ir neapslāpējama vēlme pēc brīvības. Izdzīvot, piedzīvot, ļauties Gara brīvībai, pilnīgai bohēmai un vaļai. Tie ir hipiji, kuri aizaugušām padusēm braukā pa pasauli mazos busiņos un uzskata, ka dzīve ir domāta, lai baudītu - tikai un vienīgi. Tie ir tie, kuri atsakās pieņemt, ka darbs un grūtības liek mums augt, nostiprina mūsu saknes, pamatu un ielej fundamentu lieliem darbiem. Tie ir tie, kuri bezrūpīgi klaiņo pa mežiem un diedelē pēc cigaretes visdažādākajos brīvdomātāju festivālos. Trubadūri, dziesminieki, neārstējami romantiķi.
Un tad ir vēl arī tie, kuri nav ne viens, ne otrs, bet, patiesībā, ir abi. Tie ir tie, kuri apzinās, ka ir tikai cilvēki Augstākā spēka priekšā un, ka radīt var tikai saskaņā ar Dievu. Tie ir tie, kuri nenoliedz nedz Dieva eksistenci, nedz zinātnes pētījumus par prātu. Tie ir tie, kuri apzinās un saprot, ka eksistēt mēs varam tikai tad, ja pielāgojamies, kur nepieciešams un sitam dūri galdā tur, kur vajadzība pēc taisnības. Tie ir tie, kuri ceļ mājas nevis no salmiem un zariem, bet gan no gāzbetona blokiem, jo saprot, ka pēc vasaras nāk ziema un pēc nakts vienmēr nāk diena. Tie mērķtiecīgi strādā augstāka labuma vārdā un uzticas Visuma labvēlībai. Ar godu, tīrību sirdī un pateicību par iespēju būt šeit. Tie ir tie, kuri saredz, kur Pasaulei sairušas šuves un nebaidās sadurt pirkstus, diegu adatā vērpjot, lai sairušo salāpītu. Tie ir radītāji. Tie ir reālistiski sapņotāji. Tie ir tie, kuri gatavi stumdīt, bīdīt, mainīt, jo uzticas. Tie ir tie, kuri saprot, ka kopībā ir spēks un, ka radīt varam tikai tad, kad esam vienoti. Tie ir tie, kuri nenosoda nedz tos, kuri domā, nedz tos, kuri sapņo. Tie ir tie, kuri saprot, ka nekas šeit nav pareizs vai nepareizs, bet viss vienkārši IR.
Tie ir tie, kuri izdzīvo sajūtu, ka visi esam vienlīdz svarīgi puzles gabaliņi Augstāka Spēka Lielajā Plānā.
Comments