Mēs dzīvojam pasaulē, kurā ir tik daudz ļauna, tik daudz melu, cīņas par varu, naudu, ietekmi.
Baiļu.
Mēs redzam šo ļaunumu ārpus mums, eksterni. Kā palagu, pienaglotu pie sienas uz kura varam zīmēt.
Bet vai mēs skatāmies arī sevī pietiekami dziļi? Vai esam atklāti paši pret sevi? Tā - līdz kaulam?
Vai varam novilkt visus kroņus, zeltītos apmetņus, kuros paši sevi esam ietērpuši? Nokāpt no pjedestāla un vienkārši būt priekš citiem? Dot roku, ja redzam, ka grūti un netiek uz priekšu? Nevis tāpēc, ka tā to dara, bet gan tāpēc, ka tas ir vienīgais veids kas ‘skaitās’.
Vai varam atklāti pateikt- jā, es kļūdījos? Jā, tas bija nepareizi. Jā, es saprotu, ka varēju citādāk? Vai varam?
Vai varam gluži kā ho’ponopono: Atvaino, lūdzu piedod, es Tevi mīlu, paldies?
Vai varam atmest visus - es zinu, Tu nē, es māku, Tu nē, es saprotu, bet Tu vēl nē. Es esmu, Tu vēl nē. Es daru pareizi, bet Tu gan nē.
Vai varam saskatīt, kur mēs kādu gribam pamācīt nevis tāpēc, ka vajag, bet gan tāpēc, ka esam ielikuši sevi ziepju burbulī un lidināmies virs cilvēku galvām? Izdzīvojam ilūziju, ka veids, kā redzam pasauli mēs, ir tas īstais un vienīgais un viss, kas neieliekas mūsu šabloniņā ir greizs un nepareizs?
Vai varam beigt grimmēties un saprast, ka arī mums ir pumpaina seja, kuru neredzam? Ka arī mūsos ir hui*a, sāpe, aizvainojums, kas nav iztīrīts? Vai varam atzīt - vismaz sev- ka dažkārt mēs operējam tieši no tās sāpes un aizvainojuma, nevis no tīrības un cēluma, kā mums pašiem gribētos domāt?
Vai varam visu šito prāta, ego un dziļo aizvainojuma virpuli izbeigt un teikt kā ir- "jā, kļūdījāmies, bet atpazinām." Vai varam pārvarēt un izteikt to skaļi? Citiem? Tiem, pret kuriem bijām netaisini?
Reiz lasīju- kur ir nosodījuma, tur nav vietas mīlestībai. Un tā ir visdziļākā patiesība. Visvisvisdziļākā.
Un tik ilgi, kamēr mūsos ir kaut kripatiņa vēlmes pārmest, egoistiski pamācīt, netieši aizvainot vai ‘iebakstīt’ rētā - mēs varam dziedāt par mīlestību tik daudz, cik vēlamies, bet dziesma skan un izklausās neprareiza, šķība un ačgārna. Tā ‘sajūtas’ gaužām greiza.
Mēs baidāmies būt atklāti.
Būt ievainojami un patiesi, jo taču tik daudz reižu nācies sasisties. Apdedzināties. Bijis tik daudz nosodījuma par to, kādi esam, kad nav masku, kad nespēlējam kādu lomu, bet gan vienkārši esam.
Tik daudz pāri darījumu. Tik daudz sajūtu, ka esam nepareizi tādi, kādi esam savā kodolā.
Kad ar bērnišķīgu sparu, atvērtu sirdi un izstieptām rokām speram soli kāda virzienā, bet pretī saņemam pliķi sejā. Aukstu dušu. Spērienu.
Bet..
..bet no atklātības rodas ievainojamība.
No ievainojamības rodas izpratne. No izpratnes rodas līdzcietība.
Un no līdzcietības rodas mīlestība, jo, atkal jau, apzinies, ka tā ir tikai izvēle. Būt vai nebūt. Teikt vai paklusēt.
Durt vai samīļot.
Comments