Šis stāsts nekad nav bijis un nekad arī nebūs par mani. Vai par Tevi. Vai par mums kā neatņemamu Visuma daļu un Kosmosa radītu savienību. Šis nekad nav bijis par manām vai Tavām vēlmēm. Šis nekad nav bijis par mūsu, kā indivīdu, sapņu piepilīšanu un egoistisku vēlmju realizēšanu. Šis nekad nav bijis par “es gribu” un “man vajag”.
Šis ir kas vairāk. Tas vienmēr ir bijis un vienmēr arī būs. Kas vairāk. Kas daudz dziļāks, daudz spēcīgāks. Kaut kas, ko nespēj ietērpt vārdos un nespēj izdziedāt dziesmā. To nevar ne sataustīt, nedz to var aiznest, uzvilkt tam kreklu un uzkrāsot lūpas.
Šis ir jādzīvo. Jā. Dzīvo.
Šis ir par uzdevumu. Par sevis, kā dievišķas būtnes, apzināšanos. Par mērķi. Par Tavas un manas dvēseles aicinājumu, saucienu un pārvēršanu realitātē.
Par mūsu Gara ceļiem un norunām, kuras tika slēgtas vēl ilgi pirms manas un Tavas acis ieraudzīja Saules gaismu.
Šis ir par ko svētu, par kosmisku, neizskaidrojamu un ‘sakritībām’ bagātu. Šis ir par acu atvēršanu. Par mošanos. Par Visuma vadītu un kontrolētu sprādzienu.
Šis nav stāsts par mīlu vai stāsts par piedošanu, krāpšanu, meliem un kaislīgu mīlēšanos līdz pietrūkst elpas. Šis nav stāsts par patiesību, kādu to esam uzbūruši savās galvās un par patiesību, kura kosmiskā laika izpratnē nav iespējama, nav reāla.
Šis stāsts ir par cilvēkiem. Vienmēr un tikai. Par palīdzēšanu. Par pajumtes došanu, par sargāšanu un iedvesmošanu.
Tu esi tur, kur Tu esi, jo tieši tur ir Tava vieta- starp savējiem. Starp tiem, kuri Tev palīdzējuši uzkāpt virsotnē un zini, ka viņi vienmēr būs pirmie, kuri Tev sniegs roku lejā kāpjot. Kuri uzmundrinās, kad grūti. Kuri pabaros, kad būsi izsalcis. Šis ir par cilvēkiem, kuri Tev atdos pēdējo un visu. Šis ir par Taviem tuvākajiem. Jā. Par Tavu cilti, ģimeni, draugiem. Par Tavu ‘mikrokosmosu’. ..un nav svarīgi, cik mazs un nenozīmīgs Tev liekas Tavs uzdevums un Tavs devums. Nav svarīgi, cik maznozīmīgs Tev liekas Tavs pienesums, Tavs darbs un Tava loma šajā, tik ilgi, kamēr tas ir patiess. Bez maskām, bez izlikšanās, bez izpatikšanas citiem. Pat, ja tikai vienam radi sejā smaidu un mieru sirdī, tad Tu esi tur, kur Tev ir jābūt un esi spēris vienu soli dvēseles aicinājuma vierzienā. Un šodien tas ir viens. Rīt tie būs divi. Pēc mēneša Tev būs sajucis soļu skaits, jo Tu būsi pārstājis tos skaitīt. Tu vienkārši iesi. Spersi vienu mazu soli pēc otra. Sākumā tie būs īsi, Tavuprāt, bezjēdzīgi, bet tie radīs kustību. Tev tie šķitīs smagnēji un Tu tos apšaubīsi. Apšaubīsi, jo nezināsi vai virziens ir pareizais. Šaudīsies, domāsi atrunas. Meklēsi iemeslus kāpēc palikt uz vietas. Sākumā Tu vēl neaptversi, ka šis ceļš ir vienvirziena.. Bet Tu tik un tā iesi, jo jutīsi aicinājumu. Jutīsi, ka Tevi sauc. Mājās.
Tevi nebiedēs attālums, bet Tu aptversi, ka šīs dzīves laikā, iespējams, Tu noiesi tikai daļu sava ceļa un turpināsi to nākamreiz- kad gaismu ieraudzīsi cita ķermeņa acīm. Bet tas patreiz nav būtiski, jo Tu esi tagad un te. Tu ej, kusties un kustini. Tu iesi un neapstāsies. Tu nebaidīsies, jo Tu zināsi, ka Tevi sargā Visuma spēks un labvēlība. Tu sajutīsi stabilu pamatu zem kājām un sajutīsi, ka esi mīlēts. Tev būs tiesības atpūsties, ja paliks par grūtu un gājiens nospiedīs plecus. Tev būs tiesības apgulties zālē, izbaudīt sauli, pļavas, plašumu un brīvību. Tev būs tiesības iegriezties kādā ceļmalas krogā, izdzert glāzi ūdens vai pinti alus. Tev būs tiesības uz mirkli novirzīties no sava ceļa, lai ietu pa citu, kurš ne tik šķembains, ne tik stāvs. Tev būs tiesības atpūsties. Bet, kad būsi atguvis spēkus un izbaudījis visu, kas lieks- Tev atkal būs jānostājas uz sava ceļa, uz savas takas. Un Tu zināsi, ka, iespējams, tas nebūs viegli, bet Tu nebaidīsies, jo būsi pārliecināts, ka dari pariezo darbu un ej pareizajā virzienā. Un tad iestāsies tumsa. Un Tu maldīsies. Tu noiesi no ceļa. Tu to pazaudēsi, jo neredzēsi. Tu baidīsies, jo nesapratīsi. Tu kliegsi, lamāsies. Tu raudāsi. Tevi pārņems izmisums un trauksme. Tu nokritīsi ceļos un lūgsies Visuma žēlastību. Tu meklēsi iemeslus, kāpēc neturpināt. Kāpēc apstāties. Kāpēc iet atpakaļ. Bet tad. Tad atkal ausīs saule. Tā izgaismos. Tā parādīs. Tā vadīs Tevi. Un Tu atkal noticēsi. Sev un Visuma labvēlībai. Un Tu turpināsi. Nokrāvies ar savu spēku. Ar saviem ieročiem un savu zināšanu. Tev žilbs acis. Tu tās pievērsi un turpināsi, jo ticēsi. Tu nebaidīsies. Tu pārdzimsi un caur Tevi runās Tava dvēsele, Tavs gars un Tava būtība. Kad kādu laiku būsi gājis, Tu nebaidīsies iet arī tumsā. Pat tad, ja neredzēsi uz kurieni. Tu neapstāsies. Šo tumsu Tu būsi padarījis par savu draugu un savu sabiedroto. Tā Tevi vadīs un Tu vairs neatskatīsies un neapšaubīsi savu patiesumu. Tu soļosi izslietu muguru, paceltu galvu un mīlestības pilnu sirdi. Un pienāks tas brīdis, kad Tu sāksi skriet. Tu skriesi. Nenogurdināms. Tu skriesi dienu un nakti. Neapstājoties. Un skrienot Tu tikai iegūsi spēku, pieredzi un zināšanas. Un Tu skriesi arvien ātrak un ātrāk. Gribēsi arvien jaudīgāk, spēcīgāk, tālāk. Bet Tev aptrūksies spēka. Tu gribēsi padoties. Tu sapratīsi, ka Tevi ierobežo Tava ķermeņa nespēja. Tev viss šis skrējiens liksies bezjēdzīgs. Tu tam neredzēsi jēgu. Tavs ceļš Tev liksies nepievarams. Tas liksies mūžīgs, garš, šķēršļu pilns un mērķis škitīs nesasniedzams. Tu apstāsies. Apstāsies, lai padotos. Apstāsies, lai nokristu ceļos un teiktu ‘pietiek’. Tevī būs sajūta, ka esi aizmirsis. Tevī būs sajūta, ka esi viens. Ka esi nesaprasts. Ka visu savu dzīvi esi skrējis par velti. Bez rezultāta. Un Tu lūgsi Visuma piedošanu. Tu lūgsi tam piedošanu par to, ka esi zaudējis. Par to, ka neesi sasniedzis mērķi, ka neesi izpildījis uzdevumu. Par to, ka nevarēji, nezināji, nemācēji. Un brīdī, kad Tev šķitīs, ka Tavs skrējiens ir beidzies, Tu dzirdēsi zirgu pakavus klaudzam. Atskatoties Tu redzēsi spēcīgu zirgu pulku, skrienam Tavā virzienā. Pa Tavu ceļu. Pie Tevis. Un Tu redzēsi, ka aiz sevis tie velk karieti. Tavu karieti.
Un Tu kāpsi šajā karietē un Tavi zirgi Tevi vedīs. Un Tu jāsi garām sev līdzīgajiem. Un Tu uzņemsi savā karietē gan skrejošos, gan tos, kuri noguruši. Tos, kuri padevušies. Tu aicināsi tos līdzi. Tu dosi tiem patvērumu. Tu dosi tiem drošību. Tu dosi tiem spēku un ticību. Un ceļa malā Tu atstāsi neticīgos. Tos, kuri nosoda. Tos, kuri negrib. Tos, kuri vārtās pa grāvjiem un tos, kuri atsakās atsvabināties no pašu uzliktajām važām.
Un tad Tu iemācīsies vadīt šos zirgus. Tie klausīs Tavām pavēlēm un Tu būsi savas karietes kučieris. Tu izlemsi un Tu ticēsi saviem lēmumiem. Tu vairs nebaidīsies, jo nu jau Tavu karieti vadīs Tavs Gars. Tas valdīs pār paradīzi un elli Tevī.
Un tad Tu atcerēsies sava ceļa sākumu. Tu neaizmirsīsi nevienu, kurš Tev palīdzēja piecelties. Un Tu dalīsies stāstos. Tu dalīsies savā pieredzē un neskoposies ar zināšanām. Tu dalīsies savā spēkā, palīdzēsi piecelties un uz ceļa nostāties arī citiem. Nostāties uz ceļa, kurš, par laimi, ved tikai vienā vienīgā virzienā - atpakaļ pie sevis.
Comments