Man kāds draugs pajautāja, ko tad īsti es te mācos. Ko studēju, kurā skolā eju.
Universitāte, 'workšopi', kursi, skolas. Uzrakstu. Viss viens.
Un tad domāju vai tas ir patiesībā tas, ko mācos? Ko meklēju un ko gribu?
Vai tāpēc eju, sēžu solā, lai mēģinātu izprast cilvēka psihes dziļākos kambarus? Un vai es tiešām to "mācos" vai vienkārši "uzsūcu informāciju", kuru kaut kad, iespējams, izmantošu. Iespējams arī nē.
Diplomi, grādi un viss šis ierāmētais papīrs pie sienas, protams, ir ļoti respektabli, nepārprotiet. Tajā ieguldīts, noteikti, daudz laika, naudas un enerģijas. Un arī zināšanu bāze, visticamāk, ka ir pietiekama, lai kustinātu lielākas vai mazākas lietas un procesus. Cepuri nost akadēmiķiem un visiem, kuri 'mūžu dzīvo, mūžu mācās', jo zināšanas ir vērtība. Nenovērtējama, piedevām.
Bet..
Bet patiesībā.
Patiesībā vienīgais, ko vēlos mācīties es ir mīlestība. Jā.
Pavisam vienkārši.
M-Ī-L-E-S-T-Ī-B-A
Vēlos iemācīties kā tajā uzziedēt. Kā tai atvērties, kā tai ļauties un kā noturēties tajā.
Protams, ka visi 'alfa- male' tūliņ spiedz un kliedz, ka 'love is nice, but I dont need it'.
Visi padomju veči, iespējams, īsti nemaz nesaprot par ko es te runāju.
Un tad ir tie, kuri saprot, bet neko nesaka, jo kauns, jo neērti.
Un ir tie, kuri klusībā smaida, jo saprot.
Un saprot, jo ir iemācījušies paši.
Tie saprot un zina, ka beigu beigās tā ir tikai izvēle.
Tava, piedevām.
コメント